Izlabošana. Apzinātība.
Daudzi vēlas atrast sevi = apzināties. Ar
vispatiesākajiem nodomiem viņi apmeklē mūzikas stundas, lasa svētos rakstus,
mācās svešvalodas, pēta pareizu uzturu, maina apģērbu un dodas uz tempļiem –
cerībā nokļūt līdz sevīm. Skumji teikt, bet viņi kļūdās tikai par mata tiesu.
Lai cilvēks atmostos un atvērtos pret sevi pats, viņam jāsaņem ierosinoša
dzirkstele no kāda cita. To varētu teikt par tiešo aizdedzi. Savādi, bet tas ir
efektīvākais veids, kā apzinātība tiek nodota tālāk.
Grāmatu zinības var būt noderīgas un dot
mums dziļāku teorētisku pamatu, bet patiesās sevis zināšanas, apzinātība pāriet
no viena cilvēka pie cita.
Ja Tev ir patiesa sapratne par sevi, esi apzinājies sevi, tad to visticamāk, esi ieguvis caur kādu citu. Ja Tu sastopi cilvēku, kam nepieciešama šī dzirksts, un Tev ir iespēja to snieg, tad dari tā.
Tā ir kā visas līdz šim esošās sistēmas, uz kuras balstījās šī cilvēka domāšana, izlabošana. Cilvēks līdz šim ir skrējis un domājis, ka ir kaut kas cits, ne viņš pats, jo dienas, jo auga viņa apjukums. Bet tad saruna, kas notiek caur apzināto un vēl neapzināto cilvēku, rada neapzinātajā pārdomas, klikšķus un izlabošanos.
Apzinātais var uzdot jautājumus, kuriem atbildi zina neapzinātais. Neapzinātais pats vēl nezina, ka jau zina visas atbildes.
Neapzinātais var apjukt, no apzinātā miera un sava nemiera. Tad vēl un vēl dziļāka saruna. Un neapzinātais, kļūst apzinātais. Ir pārdomu laiks, un tas kurš kļuvis apzināts, vairs nekad nepazaudēs ceļu uz mājām.