Mani sauc Ineta Meldere. Un pēc 16 sevis meklējuma gadiem beidzot esmu sevi atradusi. Un varu atmodināt arī Tevi. Lai beidzot esi mierā ar sevi, lai beidzot ir miers attiecībās un darbā, lai laimes sajūta nav īss mirklis, bet pastāvīgi pavadoša sajūta. Mīlestības pilna dzīve var sākties jau TAGAD, bet priekšā ir prāta režģi, prāta kļūdas un „vīrusiņi”. Tos visus apzinoties, tie tiek atlaisti, un paliek vieglāk, un paliek skaidrāk, un notiek pamošanās. 

Mans stāsts.  

Jau 14 gadu vecumā manī pamodās vēlme izzināt sevi, saprast, kāpēc notiek tā un ne savādāk. Varētu šķist, ka būtu labāk baudījusi bērnību, bet jau tad bija radies nemiers, kas patiesībā sāk kņudēt ikvienā, laikam aizvien vairāk tekot uz priekšu. Man bija visi priekšnosacījumi, lai es, pēc vispārējiem priekšstatiem, būtu laimīga, bet laimes sajūta tā arī neatnāca. Kompulsīvā domāšana, kuru tad vēl nevarēju tā nodefinēt, bija sākusi savu gājienu pa manām smadzeņu dzīlēm. Tobrīd bija populāra joga ar tā laika Guru - Šiva un Dipika un, kad mana radiniece sāka ar to nodarboties, man bija iespēja klausīties atstāstus no lekcijām un lasīt pierakstus. Lasīju tos un likās, ka, visu izstudējot, ar laiku es varētu kļūt pavisam laimīga. Jau tad jutu, ka kādu dienu nodošu cilvēkiem gaismu, bet kādā veidā, to tajā laikā nevarēju iedomāties. 

Pirmās iemīlēšanās, pirmās sirds sāpes, pirmās šķiršanās, protams, ir katram, bet raugoties, kā citi ar laiku tomēr atrod savas otrās pusītes, bet es joprojām nē, palika skumji. Tā gadu no gada nevarēju izveidot attiecības, un prātā bija nemiers. Pašapziņa kritās un mācībās arī nekad nebija tik izcili kā gribētos. Bet vienmēr palika ticība, ka nākamais būs tas „īstais”, ka viņš pavisam drīz uzradīsies. Tā, turpinot sapņot un turpinot dziedēt sirdi pēc neizdevušām attiecībām, radās aizvien jauni jautājumi. Atklāju arvien jaunus veidus kā sevi varētu atrast, precīzāk sakot, kā atrast to iemeslu, kāpēc nav laimes. Vienmēr man bija interesējis prāts un tā darbība, tik nesapratu, no kura gala to patiešām sākt izzināt. Izvēlējos studēt RSU, lai būtu tuvāk medicīnai, tuvāk it kā patiesībai. Sevis meklējumu ceļš kopš 14 gadu vecuma ilga 16 gadus, kamēr izmēģināju visu pēc kārtas, ko iespējams arī daudzas no jums ir izzinājušas: jogu, astroloģiju - vēdisko un klasisko, interesējos par karmu, tantru, iemācījos vadīt cilvēkus iepriekšējās dzīvēs, meditēju, mācījos likumus, kāda ir īsta sieviete, kāds ir vīrietis un kā viņš pārtiek no sievietes enerģijas, kādām ir jābūt attiecībām. Skaitīju Dainas, izzināju vēl daudz dažādas lietas bet, lai vai ko es izzinātu, neradās sajūta, kā tā ir pareizā atbilde. Lai vai kādus Guru apmeklēju, pie viņiem neatradu to, ko meklēju. Un, jo vairāk mēģināju atrast sevi caur grāmatām, kursiem un  speciālistiem, jo lielāks izmisums pārņēma - uzzināju, ka karma man slikta, ka laimīga īsti nekad nebūšu un vieglāka dzīve būs tikai pēc noteikta laika, ka mani var piemeklēt visādas slimības, ka bērni man var būt slimi, ka man ir uzlikts lāsts, ka manās smadzenēs miera centrs ir neatgriezeniski sabojāts. Un katru jauno lietu uzzinot, es meklēju atbildes, kā no tās iepriekšējā tikt vaļā, kā tomēr būt laimīgai. Un ar katru atbildi atklājās atkal jaunas vainas, kas manī ir vai varētu piemeklēt nākotnē. 

Kad no tā visa jau biju nogurusi, sāku patiesi domāt par karmu. Sajutu, ka tā ir kā biezs un smags kažoks vasaras vidū un to noteikti var novilkt un nomest. Ka tas ir lieks. Es sajutu, ka visas tās vainas ir prātā un mūsu likteņa līnijās tomēr nekas nav ierakstīts tik noteikti, lai to nevarētu mainīt. Un tad radās jautājums, kā tas ir ierakstīts? Kamēr neesi atmodies, tikmēr, lai vai par ko aizdomātos – karmu, mīlestību, sūtību, viss ir diezgan plakans un neelastīgs, jo cilvēks atrodas savā prātā. Un sevi dzirdēt ir grūti, vai pat neiespējami, jo pār cilvēku valda prāts. 

No sevis meklēšanas stadijas sākās mana atmošanās. Kad jautājumus sāku uzdevu sev, ne speciālistiem. Kad pārstāju lasīt un meklēt sevi grāmatās un teorijās, tad viss sākās. Tad radās interesanta meditācija, caur kuru izvadot cilvēkus, tiem palika viegli un pat atrisinājās dažādas problēmas, piemēram, kādai sievietei būtiski uzlabojās redze. Šīs meditācijas laikā, caur kuru vadīju sievietes, nebija tā, ka viņas atrada sevi, bet izrādās vienkārši tika apklusināts viņu prāts. Un, kad prāts apklusa, tad pamodās patiesā būtība un notika brīnumu lietas - vieglums un miers. Bet šis efekts nebija ilgs. Pēc kāda brīža viss aizgāja vecajās sliedēs. Tas notika, jo prāts atkal ierāva sistēmā, un cilvēks turpināja iet pa vecajām sliedēm. 

Es sapratu, ka man pietrūkst tikai viena detaļa, viens vienīgs posmiņš šajā visā, lai varētu atmosties pavisam, lai viss būtu viens un mīlestība uz visiem laikiem. Bet pati nevarēju atrast, kas tas tāds ir. Kad bija atkal pavisam grūti un likās, ka visa dzīve un attiecības šķīst laukā, es tomēr atļāvu sev aiziet pie pēdējā speciālista, kura rakstus lasot, jutos uzrunāta un jutu, ka aiz šiem rakstiem ir kāds, kurš patiesi zina, kas viņš ir un viņš ir mierā un mīlestībā. Es aizdevos uz Saulkrastiem pie Baltu Šamaņa, kas sevi tikai tā dēvē mājaslapā, bet patiesība zina, ka nav ne šamanis, ne guru, vienkārši ir tāds pats kā jebkurš, tikai ar to atšķirību, ka viņš zina, kur esmu iesprūdusi savā prātā. Tā bija saruna, vienkārša saruna par mani un visu, kas šobrīd notiek manā prātā. Viņš zināja kā „uzlauzt” to „ugunsmūri” manā prātā. Viņš, kas ir atmodies un kurā deg ugunskurs, lika man atcerēties, ka manī arī ir ugunskurs.  Mūžīgais ugunskurs un nebeidzamas laimes avots. Tā vietā, lai skrietu pakaļ vilnīšiem, viņš lika atcerēties, ka es pati esmu okeāns. Lai nevajadzētu savu atspulgu pa drumstalām vākt kopā no lietus lāsēm, viņš lika atcerēties, ka es pati esmu saule. Viss vienā mirklī zaudēja jēgu, jo nekam jau nav jēgas un tajā pašā brīdī viss ieguva jaunu jēgu. Jaunu jēgu, ko es piedodu pati, ne mans prāts. Nekas jau nemainījās dzīvē, ne partneris, ne darbs, bet viss ieguva krāsas. Viss pats sakārtojās, viss sāka dzīvot, viss beidzot bija - tas jau bija pirms tam, bet beidzot bija apjausma, ka viss jau ir, lai es būtu laimīga. 

Tā sievietes enerģija jau manī bija, tikai tagad es to patiesi apzinājos. Es jau biju laimīgās attiecībās, tik tās vienā dienā no šķietami nelaimīgām kļuva par fantastiskām. Es jau strādāju darbu, kas man ir piemērots un patīkams, tikai tas beidzot bija ar jēgu.

Un notika pats galvenais, kas tagad ļauj man citus vest pašiem pie sevis. Manā acu priekšā viss vienkārši sakārtojās un parādījās, kā darbojas cilvēka prāts. Kādas shēmas un kādas kļūdas rodas un ir prātā. Kā caur tām iziet un atbrīvoties. Kā katrs var kļūt pats sev psihoterapeits. Un pats interesantākais, ka šī pieeja nav pretrunā ar mūsdienu pētījumiem par laimi un nav pretrunā ar psihoterapiju. 

Tā nu ciešanas beidzās vienā mirklī. 30 gadu vecumā beidzot atradu sevi un sāku mācīties atkodēt citus. Un izdevās. Katram ir savi ceļi, kur nomaldīties, bet pirmsākums visiem ir viens. Un ikviens var atmosties un atcerēties sevi, jo katrs tāds jau piedzimst. Un nav svarīgi, cik cilvēkam ir gadu, galvenā ir vēlme pamosties.